Šveices pilsētā Montro (Montreux) izskatās kā sapnī un smaržo pēc naudas. Bet mēs turējāmies pa gabalu no kazino un dārgām viesnīcām, un, starp panorāmas skatiem uz dzidri zilo Ženēvas ezera ūdeni, ziediem, pasaku pili, un mājiņām ar krāsainiem slēģiem, devāmies meklēt Fredija Merkūrija solīto mieru.
Vai nāksi mums līdzi uz pilsētu kuras skaistums iedvesmo dziesmas?
Ko apskatīt Šveices pilsētā Montro vienā dienā
Kā var zināt, ka sagaida piedzīvojumiem bagāta diena?
Pēc tā, ka jau pa ceļam no Ženēvas uz Montro, grūti atraut skatienu no loga, jo tur garām slīd vīna terases, kas lokās pa stāvajām nogāzēm. Mūsu ceļojuma laikā lapas vēl tikai plaukst. Bet tas nekas. Vienalga ir skaisti.
Pastkaršu cienīgā Šiljonas pils (Chillon Castle
Vai esi dzirdējis par pili, kas atrodas uz akmens pussalas ūdenī?
Uzbur sev acu priekšā šādu skatu – tu stāvi pie ūdens, kas ir tik dzidrs, ka paskatoties dzelmē var redzēt katru akmentiņu. Un tavā priekšā ūdenī slejas sena akmens pils ar bieziem mūriem un spiciem tornīšiem. Un it kā ar to vien nepietiktu, fonā ir kalni.
Cik minūtes tu stāvēsi ieplestu muti un vienkārši blenzīsi uz šo pastkaršu cienīgo skatu?
Vai tas ir tas miers? Nē, tas vairāk smaržo pēc piedzīvojuma. Dodamies iekšā!
Bet pirms tam mīkla – kā tev liekas (pēc skata) cik daudz šajā pilī būs ko apskatīt? Pačukstēšu – mans pirmais novērtējums bija aplams.
Mākslasdarbs vai šausmene? Šiljonas pils pagrabi
Tā kā esam piedzīvojumu meklētāji – sāksim ar pagrabiem.
Priekš pagrabiem (pirmās) telpas šķiet neparasti gaišas. Bet apgaismojums ļauj apskatīt skaistās griestu velves un pabrīnīties par kontrastu – griesti ir apstrādāti, bet no zemes, gluži kā pūķa alā, vēl aizvien spraucas ārā lieli, raupji akmeņi. Gribās tos pataustīt, šķiet, ka tekstūra varētu līdzināties smilšpapīram.
Telpu ir daudz. Pagrabi ir gandrīz kā labirints. Un tad tu to ieraugi.
Karamo cilpu. Šajā brīdī nāk atklāsme – pagrabi tikuši izmantoti arī kā cietums. Tad tavs skatiens gribot negribot aizklīst pie neskaitāmajiem skrāpējumiem akmens sienās. Un rodas jautājums – vai tos šeit atstājuši tūristi, vai važās iekalti ieslodzītie?
No otras puses – šis ir cietums ar ļoti skaistu skatu.
Otra pagrabu daļa ir daudz tumšāka un baisāka. Mūri ir kaili, tie izstaro aukstumu. Kaut kur pil ūdens. Turpinām ceļu, līdz kaut kur pazib ēna – cilvēka siluets. Kāds kaut kur lavās. Un viņam pakaļ vēl viens.
Bet nebaidies, tā ir tikai projekcija. Viltīgi. Un tepat jau ir arī trepītes, lai tiktu atpakaļ virszemē.
Cik daudz iekšpagalmu var būt vienai pilij?
Atceries, es Tev jautāju, cik daudz šajā pilī būs ko apskatīt? Ir tāds triks, kurā burvju mākslinieks no sērkociņu kastītes izvelk veselu virkni krāsainu lakatiņu, un tu, kā skatītājs, nevari saprast kā tie visi tur satilpuši.
Šiljonas pilī tāds triks tiek izspēlēts ar iekšpagalmiem. Es saskaitīju veselus četrus.
Mieru, manuprāt, var meklēt, sēžot uz soliņa zem koka, iekšpagalmā ar dārzu. Ja vien, protams, tavs nemierīgais atklājēga gars ļauj mierīgi sēdēt, nevis pētīt izkaltušās vīnogas uz sienas. Vai mēģināt atšifrēt augu nosaukumus dobēs un spekulēt, kā tie, citi tūristi, tika tur augšā pastaigāt pa pils mūriem?
Neuztraucies, tur mēs vēl uzkāpsim!
Laika zoba apgraustie sienu gleznojumi
Telpas, kā jau tik senā pilī, ir ļoti tukšas. Reizēm liekas, ka vienīgās mēbeles, kas tajos laikos cilvēkiem bija ir lādes un krēsli. Varbūt ka tā ir taisnība? Bet kas par kamīniem! Gandrīz katrā istabā ir kamīns, kas šķiet lielāks par manu vannasistabu. Tur jau būtu jākurina vesels ugunskurs!
Un apskati arī sienu gleznojumus! Tajos attēloti ģērboņi un dabas skati. Daudzus no tiem skāris laika zobs – var redzēt, ka dažas krāsas ir daudz izturīgākas par citām. Zilā un sarkanā, šķiet, bijušas īpaši jiftīgas.
Visbeidzot uzkāpsim arī Šiljonas pils tornī
Piedzīvojuma beigās Tev tiek dota arī iespēja izstaigāt pils mūrus (ar skatu uz iekšpagalmu) un uzkāpt tornī (ar brīnišķīgu skatu uz Montro un zilo ūdeni). Diez, vai cilvēki, kas kādreiz dzīvoja šajā pilī novērtēja to, kāds skaistums katru dienu viņu priekšā paveras?
Bet mūs gaida vēl vairāk skaistu vietu, tāpēc, pēc pāris stundu garas pils izpētes, dodamies tālāk.
Dienas mācība
Ja Šveicē pasūta abolu sulu, var gadīties, ka Tev atnesīs mazliet gāzētu ābolu limonādi. Tas viņiem esot tāds vietējo iecienīts dzēriens.
Kur paslēpusies Montro vecpilsēta
Montro piekrastes daļa ir pilna ar viesnīcām un kafejnīcām. Bet kaut kur pa ausu galam biju dzirdējusi arī baumas par Montro vecpilsētu. Taču Google maps šoreiz palīdzēt nespēj. Aizdomīgi.
Bet mēs nepadosimies! Parakņājos pa dažādiem ceļojumu rakstiem un kādā atradu aptuveno rajonu – starp Svētā Vincenta templi un vietu, kur sākas taka uz Chauderon Gorges.
Pēc tā cik rakstiņš bija īss vajadzēja kaut ko nojaust.
Pēc neliela kāpiena kalnā atklājas, ka Montro vecpilsētu vairāk varētu saukt par… vecpilsētas stūrīti.
Mēs atradām vienu perfektu ieliņu ar skaistām senām mājām un lieliem vara katliem, kuros tagad sastādītas puķes. Pie durvīm ir laternas un smalki veidotas izkārtnes. Man ļoti patīk krāsainie slēģi. Un es dievinu vistērijas, kas aug uz kāda no namiem. Tiešām burvīgi. Un kādas ir tavas domas?
Un ja pagriezies uz otru pusi acu priekšā rēgojas Sv. Vincenta baznīcas asā smailīte.
Turp arī aiziesim, apskatīt mūra ēku ar senatnīgu šarmu un pabaudīt lielisku panorāmas skatu, kas paveras sēžot uz mūrīša. Tur, skatoties tālumā, atkal var noķert kripatiņu miera.
Tiem, kas Montro vēlas pakāpties vēl augstāk
Mani nedaudz sportiskākie draugi noteikti priecāsies uzzinot, ka, kaut arī taka uz ūdenskritumiem – Chauderon Gorges ir slēgta (priekšā draudīga zīmīte ar nogruvumiem), turpat blakus ir vēl viena pārgājienu taka.
Tā ka, ja vēlies noķert panorāmas skatus ar Ženēvas ezera zilajiem ūdeņiem un Montro namu jumtiem no vēl lielāka augstuma, pa šaurām ieliņām un pēc tam, pa trepītēm, vari kāpt kalnā.
Kā par nelaimi tava šīs dienas ceļa biedrene nav diez ko attapīga un pamanījās iziet pastaigā augstpapēžu zābakos. Tāpēc tālālk par šo skaisto skatu netikām. Tā ka, tas, kas ir kalna virsotnē paliek noslēpumā tīts.
Visbeidzot – brīdis, ko visi ir gaidījuši – Montro ezera promināde
Ja man būtu jāraksturo kā, mauprāt, izskatās paradīzes dārzs, es teiktu, ka Tur izskatās, kā Montro ezera promenādē.
Promenādei ir divi gali. Vienā kūsā dzīvība, otrā valda miers. Sāksim ar drūzmaināko galu un otru atstāsim saldajam ēdienam.
Pie Fredija Merkūrija statujas pulcējas cilvēki. Ir daudz fotogrāfēt gribētāju. Turpat blakus gar promenādes malu izkārtoti stendi kuros pārdod ēdienu, suvenītus, un kaut kāda iemesla dēļ arī krāsainus telefonu vāciņus. Vai esmu ko palaidusi garām un Šveicei ir kāda īpaša saikne ar telefonu vāciņiem?
Bet mēs raitā solī dodamies uz otru galu, kur ir daudz klusāks. Lūk šeit es beidzot sapratu, kas ir pilnīgs miers. Miers ir saulainā dienā apsēsties uz soliņa ar skatu uz neparasti zilo ūdeni, kura priekšā, visā promenādes garumā sastādīti simtiem krāsainu ziedu. Un fonā ir kalni. Aprīļa beigās uz tiem vēl redzamas sniega kripatu paliekas.
Ja pie pils es jautāju cik minūtes, tad šeit es jautāšu – cik stundas varētu tur sēdēt un skatīties uz ūdeni?
Kā Tev patika šis mazais virtuālais ceļojums?
Montro ir sapnis – sapnis par mieru, par skaistu dzīvi un saulainām dienām ezera prominādē. Bet tagad jāsteidzas tālāk – lecam auto un dodamies uz Broku nogaršot īstu Šveices šokolādi.
