Čehiju šoreiz apskatīsim caurbraucot, pa ceļam no Vīnes uz Poliju. Bet tas nebūt nenozīmē, ka piedzīvojumi izpaliks! Gluži otrādi, mūs gaida pārsteigumiem pilnas stalaktītu alas ar pazemes ūdeņiem, tuneļiem un kādu eņģeli. Un mūs vilina arī kāda maza, šarmanta Čehijas kalnu pilsētiņa ar bilžu grāmatu cienīgām ieliņām, kas ir vienīgā vieta pasaulē, kurā atļauts ražot Štramberkas austiņas. Vai vēlies uzzināt kas tās tādas?
Nu tad lecam auto un laižam!
Pārsteigumiem un stalaktītiem pilnās Punkva alas
Kādas ir likmes, vai būs interesantāk nekā Gruzijas Prometeja alās?
Šis Čehijas apskates objekts ir tik populārs, ka vasarā biļetes jārezervē mēnesi iepriekš. Tad jau jābūt kaut kam iespaidīgam?
Un iepriekšēja rezervācija nav vienīgais priekšnoteikums, kas jāņem vērā. Pirms lielā piedzīvojuma tevi gaida mazs iesildīšanās piedzīvojums. Moravský kras dabas parka teritorijā, kurā atrodas šīs (un vairākas citas) alas ir jāierodas vismaz 40 minūtes iepriekš. Kāpēc tādas prasības? Jo ar auto pie alām piebraukt nevar – tas jāatstāj stāvvietā un tālāk kāds gabaliņš jāčāpo kājām. Vai alternatīvi – jābrauc ar tūristu vilcieniņu.
Iespējams, ka izklausās sarežģīti. Tomēr grūtāks ceļš uz mērķi parasti rada lielāku gandarījuma sajūtu. Ekspektācijas ir augstas. Novietojam auto un dodamies pa asfaltētu ceļu cauri mežam. Ik pa brīdim starp kokiem pazib kāds klinšu atsegums vai kāda mazāka aliņa, kas padara pastaigu interesantāku.
Kad nonākam pie alas ieejas mums ir nedaudz jāuzgaida – iekšā laiž tikai norādītajā sākuma laikā, jo ekskursija ir ar gidu. Kas ir loģiski. Tu taču negribētu apmaldīties alā vai ne? Tas izklausās pēc laba materiāla šausmenei. Ir gan neliels āķītis par kuru jāpabrīdina. Ekskursijas ir pieejamas tikai Čehu valodā. Tiem, kas runā angliski ir pieejams bukletiņš. Bet tas nekas, mums iztēle strādā, mēs baudīsim skatus un izdomāsim paši savu stāstu.
Punkva alu pazemes ezers un stalaktīti, kas gandrīz satikās
Ieiet Punkvas alās ir kā nonākt slepenā valstībā, kas ilgi negaida, lai izspēlētu savus trumpjus. Jau pēc maza gabaliņa pa pustumšu gaiteni tavā priekšā paveras mazs pazemes ezers, kura mierīgais ūdens ir kā spogulis.
Vai Tu vari atšķirt kur beidzas stalaktīti un sākas atspulgs?
Bet ik pa brītiņam mieru pārtrauc kāda ūdens lāsīte, kas nopil no griestiem un rada ūdenī mazus aplīšus.
Stalaktīti šeit ir visdažādāko formu – no lāstekām līdz totēmu stabiem un daudzstāvu tortēm. Nezinu vai piekritīsi, bet man lielākā daļa stalaktītu izskatās tādi nedaudz gļotaini. Nagi niez pieskarties, pataustīt. Bet nedrīkst. Jāsavaldās.
Un tad tavā priekšā paveras īsta stalaktītu pasaules melodrāma – stalaktīts un stalagmīts, kas gandrīz saskarās. Pietrūkst pavisam maz. Šķiet, tikai pāris centimetri. Bet liktenis viņus ir pievīlis. Tik tuvu tomēr mūžam paliks tālu… Jo šie stalaktīti nekad nesaskarsies. Tie ir izžuvuši un vairs neaugs. Diezgan skumji. Šis varētu būt ilgu simbols.
Noslaukam no vaiga asariņu un dodamies tālāk, pa daudzām ejām un zālēm.
Uzmanību piesaista kāds tēls.
Kā tev liekas, kas tas ir?
Nezinu kā tu, bet es redzu rokas, un apmetņa krokas. Es redzu eņģeli.
Cik apbrīnojama mēdz būt daba!
Tumša tuneļa galā gaida pārsteigums
Tālāk dodamies pa tumšu akmens tuneli.
Mēs ejam lēnām. No sienām staro aukstums un mitrums. Bet tuneļa galā ir gaisma.
Tevi gaida pārsteigums. Iziet no šī tuneļa ir kā nonākt citā dimensijā. Gluži kā caur skapi ievelties Nārnijā!
No tuneļa mēs iznākam ārā lielā, zaļā grotā, ko izveidojusi karsta kritene. “Gluži kā Islandē!” kāds iesaucas. Es gan teiktu – gluži kā elfu valstībā. Virs galvas spīd zilas debesis, akmens sienas viscaur noaugušas zaļām sūnām, un centrā ir neierasti zaļganzils ūdens. Šī esot tā vieta, kur Punkvas upe ieiet pazemē. Pasakaini!
Šo neparasto dabas veidojumu sauc par Macocha Abyss. Abyss nozīmē bezdibenis.
Ja sākumā domāju, ka salīdzinājumā ar Prometeja alām, Punkvas alās trūkst krāsaino gaismiņu, tad ar šo bezdibeni iztrūkums noteikti ir atspēkots.
Un piedzīvojumi vēl nav beigušies.
Mazliet ekstrēms brauciens ar laivu Punkva alās
Laivu brauciens alā izklausās diezgan iespaidīgi vai ne? Slīdēt pa tumšu ūdeni, kad tev virs galvas ir nevis debesis, bet gan akmens siena ir diezgan neparasti. Bet šajā piedzīvojumā tu pats esi atbildīgs par to, lai pieliektu galvu, kad laiva tavā galā pietuvojas nedaudz par tuvu klinšu sienai. Es teiktu, ka brīžiem bija mazliet ekstrēmi.
Brauciens nav garš. Pēc maza brītiņa mūs izsēdina otrā galā, kur ir iespēja apskatīt vēl vienu zāli ar stalaktītiem. Un tad jau lecam atpakaļ laivā un braucam uz izeju.
Vēl vienu mazu pastaigu Moravský kras dabas parkā
Ja ir iespējams pastiept piedzīvojumu vēl garāku, kāpēc to nedarīt?
Tā vietā lai ietu atpakaļ uz auto, izmetīsim loku pa dabas taku, kas sola aizvest mūs uz punktu, kur šo pašu bezdibeni var redzēt no augšas.
Brīdinu gan, ka būs jākāpj kalnā. Tāpēc, ja neesi uzvilcis piemērotas kurpes, palīdzīgu roku piedāvā arī trošu vilcieniņš.
Gaisotne dabas takā ir mierīga. Koki rada patīkamu ēnu, ik pa brītiņam pazib kāds raupjš klints gabals vai portāls akmens sienā. Kad nonākam augšā, ieraugām kafejnīcu un suvenīru stendus. Bet jāturas pretī kārdinājumam, jāsaņem drosme un jāpieiet pie maliņas paskatīties uz leju. Jā, kritiens būtu diezgan pamatīgs.
Tālu apakšā redzama šaura aiza, bet lielākoties skatu aizsedz koki. No tāda attāluma tie izskatās kā sūnas.
Nu gan pietiks. Dosimies atpakaļ uz auto – mūs gaida pāris stundas garš brauciens.
Štramberka – Čehijas kalnu pilsētiņa, kuras ekonomika balstās uz austiņ cepumiem
Pēc iekārtošanās viesnīcā dodamies mazā pastaigā aiz astes noķert pēdējās minūtes pirms saule ir norietējusi. Mērķis ir pabaudīt kalnu pilsētiņas pastkaršu cienīgās ieliņas un atrast labākās skatu vietas.
Vakara pastaiga pa šarmantajām Štramberkas ieliņām
Mazajās ieliņās, kas stiepjas augšup kalnā, kura galā, kā svecīte uz kūkas uzsēdināts pils tornis, noteikti ir kaut kas maģisks. It kā tās ir parastas mājiņas, kurās, kā visur citur, dzīvo parasti cilvēki… Bet kaut kāda iemesla dēļ šeit katra krāsainā siena, katrs izgreznotais logs un katra puķu kaste šķiet mazliet romantiska. Varbūt tas ir kalnu gaiss? Vai varbūt tā ir vasaras maģija. Vai varbūt, tas ir tikai manā galvā.
Štramberkas truba un skatu punks
Uz kuru pusi iesim? Protams, ka uz Štramberkas trubu – mazo pils tornīti kalna galā. Darba laiks jau sen beidzies, iekšā netiksim. Bet ir cerība, ka arī no kalna uz kura pils uzcelta pavērsies skaista panorāma.
O jā! Paskaties uz tām mazajām mājiņām, dažu logos jau sadegtas gaismas. Un paskaties uz kalniem fonā!
Šeit, pils pakājē, mēs esam vieni. Visi pārējie, droši vien, rosās pa mājām un gatavojas naktsmieram. Bet mēs vēl gribam noķert vakaru aiz astes un nedaudz pastaigāt apkārt.
Spīd senatnīgās laternas. Spīd baznīcas tornis. Jāiet pa šauriem celiņiem. Kaut kur sastādīti augi. Kaut kur nodrupis mūrītis. Vai esam netīši iemaldījušies kāda pagalmā? Cerams ka nē.
Laikam tomēr ir pārāk tumšs.
Ar labu nakti Štramberka!
Jeskyně Šipka ala – lai otrā dienā nemoka alu iztrūkums
Vai pēc vakardienas tev ir alu paģiras? Moka pilnīgs alu iztrūkums sistēmā? Nekas! Ārstēsim to ar vēl vienu alu. Jāsaka gan, ka šī būs stipri mazāka un bez stalaktītiem, bet paģiras jau parasti ārstē ar vieglajiem dzērieniem.
Tad nu pēc brokastīm dodamies aptuveni 15 minūtes garā pastaigā, kas aizved mūs uz Jeskyně Šipka, jeb Špikas alu. Tur mūs sagaida sūnām noaudzis akmens portāls.
Aiz portāla ir tāda kā priekštelpa. Es iztēlojos kā senie cilvēki šeit varētu sēdēt pie ugunskura un skatīties zvaigznēs. Un no šīs priekštelpas sākas vairāki tuneļi. Kāds ir garāks un ieved tumsā, dziļi zem akmens. Kādam citam jau uzreiz otrā galā var redzēt gaismu.
Nogaršosim Čehijas slavenos cepumus
Labākais suvenīrs ir tāds, kuru citur grūti dabūt, vai ne?
Izrādās, ka Štramberkas apkārtne ir vienīgā vieta pasaulē, kurā atļauts ražot Štramberkas austiņas – no piparkūku mīklas veidotus cepumus, kas izceļas ar savu formu.
Austiņ cepumus atradīsi jebkurā Štramberkas veikaliņā. Vienalga vai tā ir konditoreja vai pārtikas bode – iepakojums vienmēr būs viens un tas pats, apdrukāts ar austiņu leģendu. Teksts, protams, ir Čehu valodā, bet Google nekad nav grūti izpalīdzēt. Ja pareizi saprotu sanāk, ka mēs simboliski ēdam nogrieztas cilvēku ausis un svinam atbrīvošanos no iebrucējiem. Ceru ka garšu tev tas nesabojās.
Reizēm ir forši turēties prom no lielajām pilsētām, vai ne? Pabaudīt dabas brīnumus (alas, klintis un bezdibeņus) un izpētīt mazu pilsētiņu intriģējošās ieliņas, kuras nav tūristu pilnas.
Kad sirsniņas pilnas varam doties tālāk. Piedzīvojumi mūs sauc uz Poliju!
Ko apskatīt Vīnē?
Ceļojuma iepriekšējā diena
