Kāda bija latviešu zemnieku dzīve lauku apgabalos pirms pāris gadsimtiem? Ja neesi pārliecināts par atbildi, viesošanās Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā varētu kļūt par atklājumiem pilnu pieredzi. Vismaz man tā atvēra acis.
Tāpēc nāc man līdzi nelielā pastaigā pa mierpilnu mežu, kur mājas, baznīcas un citas ēkas, kas celtas no 17. līdz 20. gadsimtam, izbauda savas saulainās vecumdienas. Gluži kā viedām omītēm un opīšiem, šīm skaistajām ēkām ir neskaitāmi atmiņu stāsti, ar ko padalīties.
Atrašanās vieta: Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs
Izmaksas: Nepieciešams iegādāties ieejas biļeti Apskati cenas un darbalaikus
Ilgums: Mēs muzejā pavadījām nedaudz vairāk kā 3 stundas (ieskaitot ēdiena pauzi) un nostaigājām ~5km
Kā nokļūt: Ar autobusu vai auto
PS: es neesmu vēsturnieks vai antropologs, lūdzu necitē manis sniegto vēstures informāciju kā faktu 🙂
Dzīve pirms elektrības
Latviešu saimniecības Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā
Aina ir idilliska. Tu soļo pa zaļojošu mežu, un viena pēc otras tavā priekšā iznirst skaistas, senas koka mājas ar salmu jumtiem, kas apaugušas ar košu sūnu.
Šīs ēkas ir dzimušas dažādos laikos, reizēm pat dažādos gadsimtos, un pārvestas uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju no visdažādākajām vietām. Tomēr, esot šeit un tagad, rodas sajūta, it kā tu būtu nonācis nelielā ciematā, kas ir iesaldēts laikā.
Ar ko īpašas Brīvdabas muzeja baznīcas?
Tu atradīsi atbildi, tiklīdz būsi pārkāpis pāri Usmas baznīcas slieksnim.
Nē, tas nav patīkamais sena koka aromāts, kas valda telpā. Nē, tās nav arī skaistās koka detaļas ap logu ailēm vai kanceles skulptūras, kaut gan tās noteikti ir vērā ņemamas konkurentes.
Atbilde ir: tie ir neaizmirstamie, apgleznotie griesti. Virs tevis plešas zilas debesis, pilnas ar pufīgiem mākoņiem, un no šīm debesīm uz tevi noraugās eņģeļi. Iespaidīgi! Vai vari iztēloties šo baznīcu, kāda tā bija kādreiz, savos zelta laikos, kad telpu piepildīja sveču gaisma un baznīcas kora dziesmas? Skudriņas skrien pār kauliem, to iztēlojoties.
Es ļaušu tev brīdi pabaudīt šīs vietas burvību un papētīt detaļas, bet pēc tam mums jādodas tālāk – mums ir vesels saraksts ar lietām, ko apskatīt. Un, kad nonāksim pie nākamajām baznīcām (jā, Brīvdabas muzejā ir vairākas), neaizmirsti paskatīties uz augšu, lai nepalaistu garām griestus, kas kas nosēti simtiem zvaigznīšu, un saspicē ausis, lai dzirdētu senu ērģeļu mūziku.
Uzspēlēsim spēli : Kas tas ir?
Es tevi izaicinu! Mūsu pastaigas pa Etnogrāfisko brīvdabas muzeju laikā uzspēlēsim nelielu spēli. Es norādīšu uz kādu objektu, un tev būs jāuzmin, kas tas ir. Tikai es neesmu ne vēsturniece, ne antropoloģe – es esmu parasta tūriste. Tāpēc var gadīties, ka es pati nezinu pareizo atbildi.
Gatavs? Kas tas ir?
Es nezinu šī instrumenta oficiālo nosaukumu, bet mans minējums ir, ka tas ir tāds kā agrāko laiku modinātājs vai peidžeris, ko izmantoja, lai sasauktu saimi, kas izklīdusi pa lauku.
Mājas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā ir māsīcas, nevis dvīnes
Tagad laiks ieskatīties arī kādā no dzīvojamajām ēkām.
Mājas tajā laikā bija ļoti kompaktas. Veselas ģimenes ēda, strādāja, lūdzās un gulēja vienā un tajā pašā istabā. Bet, ja tā padomā, tas ir loģiski. Latvijas bargajās ziemās mazākas mājas bija vieglāk uzturēt siltas.
Mūsdienās šīs atsegtās baļķu sienas, māla trauki un skaistais koka šūpulis ir stipri romantizēti. Tie ir kļuvuši par estētiku. Bet, ja pastāvēsi šajā istabā un padomāsi, sapratīsi, ka dzīve tajos laikos bija skarba. Nebija tekoša ūdens. Nebija elektrības. Un ēdiena bija tikai tik daudz, cik ziemai izdevās sagādāt. Jāsaka, ka par īstu ceļošanu laikā es nesapņoju.
Kā jau minēju, Brīvdabas muzejā ir daudz saimniecību, ko izpētīt. Un ar katru jaunu māju, kurā tu paviesojies, tu sāc saskatīt atšķirības. Bagātāks saimnieks varēja atļauties koka grīdu, bet sīksaimniekam nācās staigāt pa aukstu akmeni.
Un atšķirības var ieraudzīt arī starp dažādiem novadiem. Vēlies pierādījumus? Kā stāsta viena no muzeja darbiniecēm, Latgalē cilvēki, lai sasildītos, mēdza gulēt uz krāsns augšas, bet citos novados šādas paražas nebija. Vai tu biji dzirdējis par gulēšanu uz krāsns mūrīša? Man šķiet, ka kaut ko tādu biju dzirdējusi tautas folklorā. Bet varbūt es kaut ko jaucu.
Kas tas ir?
Tas ir mūsdienu skapja sencis – pūra lāde, kas pilna ar kādas čaklas meitas rokdarbiem, gaida precību dienu.
Brīvdabas muzeja noliktavā atradīsi veselu kolekciju ar šādām lādēm – visas skaisti dekorētas.
Ne tikai dzīvojamās mājas stāsta stāstus
Arī Brīvdabas muzeja skolām, pirtīm un klētīm ir ko teikt. Ja vien tu esi gatavs klausīties?
Latviešu pirts tradīcijas
Tāpat kā baznīcā, kurā pirms brīža viesojāmies, arī pirtī tev degunā iesitas sena koka smarža. Taču šeit tai klāt jaucas arī dūmu aromāts. Ja vēlies vēl kādu interesantu faktu — izrādās, ka pirmajām pirtīm nebija skursteņu. Tie parādījās tikai vēlākos laikos.
Paiet kāds brīdis, līdz tavas acis pierod pie tumsas (nav taču elektrības). Bet, kad esi atguvis acu gaismu, tu ieraugi lielus koka kublus, pirts slotas un vienkāršus soliņus, gluži kā ģimene būtu tos atstājusi pēc iknedēļas mazgāšanās rituāla.
Brīvdabas muzeja vecās vējdzirnavas
Fascinējošas ir arī vecās vējdzirnavas. Ja nekļūdos, Brīvdabas muzejā ir veselas trīs. Visas jau sen aizgājušas pensijā. Bet, stāvot pie šo milžu kājām, nav grūti iztēloties, kā vēja pūsmā griežas dzirnavu spārni, iekšā rūc rati un tiek malti milti, kas, starp citu, bija ļoti nozīmīga senlatviešu diētas sastāvdaļa.
Cūku namiņš un citas saimniecības ēkas Brīvdabas muzejā
Par cik daudzām no tālāk minētajām ēkām tu esi dzirdējis un cik daudzas esi redzējis?
- Rija
- Vasaras virtuve
- Klēts
- Gaļas kūpināšanas namiņš
- Cūku namiņš
Visas šīs ēkas reiz bija daļiņa latvijas zemnieku dzīves. Pat vēl vairāk, tās visas spēlēja nozīmīgu lomu dzīvības uzturēšanā. Mūsdienās daudzas no tām vai nu izbalējušas no atmiņas, vai arī pārvērtušās nišas hobijos. Bet labā ziņa ir tā, ka, ja tev ir interese, visas iepriekš minētās celtnes Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā ir iespējams izpētīt.
Man īpaši mīļš ir tieši cūku namiņš. Es atceros, ka reiz biju tik maza, ka varēju tajā ielīst iekšā. Tagad, paskatoties uz mazo būdiņu, tas liekas neiespējami.
Vēl viens raunds manas mīļākās Brīvdabas muzeja spēles – Kas tas ir?
Šis būs īsts cietais rieksts! Kas šī par uzparikti?
Moku rats? Diez vai. Man liekas, ka tas varētu būt aparāts, ar kura palīdzību graudus atdalīja no salmiem. Bet neesmu pilnīgi pārliecināta.
Dzīve ar drusciņu elektrības: Jaunsaimnieka sēta
Pāris gadsimti spēj mainīt ļoti daudz.
Ja tu esi no manas paaudzes vai nedaudz vecāks, un tev bija vecmāmiņa, kas dzīvoja laukos, var gadīties, ka viesošanās Jaunsaimnieka sētā, kas celta 20. gadsimtā, tevi liks justies tā, it kā tu būtu atšķīris lapu pats savā bērnības atmiņu grāmatā.
Šī māja ir kā krāsu sprādziens. Sienas un griestus rotā koši latviešu raksti. Visas virsmas sedz raibas, ar rokām izšūtas sedziņas un galdauti.
Bet viesistabas pašā viducī lepni sēž rādio un telefons (ar vadu). Kāda grezība! Tomēr izskatās, ka arī šeit nav elektrisko lampu?
Spuldzīti taču izgudroja 19. gadsimtā, vai ne? Tātad elektriskajam apgaismojumam būtu jābūt pieejamam jau tajos laikos, vai ne? Nekā! Mana vecmāmiņa stāstīja, ka lauku mājās, kurās viņa uzauga, elektrības nebija. Manai vecmāmiņai ir nedaudz pāri 70. Un arī mana mamma stāsta, ka atceras, kā bērnībā viesojusies pie savas omītes, kuras mājā tekoša ūdens vietā bijusi aka un elektrības vietā bijušas eļļas lampas.
Atzīšos, ka man bija grūti to aptvert, līdz brīdim, kad sapratu, ka pat mūsdienās ir cilvēki, kuriem nav pieejams stabils elektrības pieslēgums. Pa tiešām acis atveroša pieredze, kas liek novērtēt to, kas mums ir.
Cik daudz mēs jau esam nostaigājuši? Aptuveni 5 kilometri? Tie paskrēja nemanot! Tomēr ir laiks pastaigu noslēgt. Bet, tā kā ir vasara, kā būtu, ja mēs pēc šīs dienas piedzīvojumiem Brīvdabas muzeja kafejnīcā sevi palutinātu ar glāzi atspirdzinoša kvasa? Izklausās pēc laba plāna!
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir kas vairāk nekā tikai ēku kolekcija; tā ir iespēja iegrimt pavisam citā laikā un pavisam citā dzīvē. Tā ir stāstu grāmata, kas atver acis uz to, no kurienes mēs esam nākuši un progresu, pateicoties kuram mēs varam dzīvot dzīves, kas mums ir.
Ko būtu noderīgi zināt par viesošanos Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā
Vasaras sezona un ziemas sezona
Es Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā paviesojos vasarā, kas ir laiks, kad ir iespējams ieiet lielākajā daļā ēku. Ziemas sezonā liela daļa māju esot ciet, un iekšā ieskatīties ir iespējams tikai dažās.
Tomēr pēdējajos pāris gados ziemas sezona ir piedāvājusi cita veida izklaides — gaismas parku.
Tāpēc plānojot vizīti, rekomendēju sekot līdzi informācijai viņu mājaslapā.
Pasākumi Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā
Brīvdabas muzejs rīko arī dažādus pasākumus, piemēram, amatnieku gadatirgu un dažādu svētku svinēšanu pēc latviešu tradīcijām. Aktuālo informāciju meklē viņu mājaslapā.
Ēdienu un dzērienu pieejamība
Izskatās, ka vasaras sezonā darbojas 2 kafejnīcas. Neesmu droša par to, kas notiek ziemas sezonā.
Es pusdienas ieturēju vienā no tām. Ēdienkartē bija tādas delikateses kā aukstā zupa, ķiplokgrauzdiņi, štovēti kāposti, kvass un alus. Bet, ja vēlies ietaupīt, vienmēr var sapakot līdzi pikniku, ko baudīt pie ezera.
Ko vēl darīt Rīgā? Citi interesanti muzeji
