Vienmēr ir patīkami atrast kādu apskates objektu tepat galvaspilsētā, kuru iespējams apmeklēt bez lielas piepūles un gariem pārbraucieniem. Šoreiz mūsu ceļš ved uz Daugavgrīvu, kur slēpjas, iespējams, iespaidīgākās un spocīgākās cietokšņa drupas Latvijā – Daugavgrīvas cietoksnis. Un izrādās, ka tikai akmenssviediena attālumā no cietokšņa atrodama arī kāda mazāk zināma pastaigu vieta – Daugavgrīvas dabas taka, kas sniedz iespēju iepazīt applūstošās lagūnu pļavas.
Atrašanās vieta: Daugavgrīvas cietoksnis ; Daugavgrīvas dabas taka
Izmaksas: Bezmaksas.
!!! Cietoksnis atvērts tikai sestdienās/svētdienās, noteiktās stundās
Kā nokļūt: Auto / publiskais transports
Lec uz:
Daugavgrīvas cietokšņa noslēpumi
Daugavgrīvas cietokšņa atrašanās vieta
Daugavgrīvas cietoksnis tiek uzskatīts par vienu no vērtīgākajiem militārā mantojuma objektiem Latvijā – tā pirmsākumi meklējami 17. gadsimtā. Savulaik tas ir ticis ielenkts, apšaudīts, bombardēts, iekarots un atjaunots. Cietoksni pārvaldījušas dažādas varas, un to personīgi apmeklējuši vairāki valdnieki. Kā arī Pirmā pasaules kara laikā šeit tika saformētas vairākas latviešu strēlnieku vienības (avots). Respektīvi – šim cietoksnim ir garš un sarežģīts dzīvesstāsts.
20. gadsimta beigās Daugavgrīvas cietoksni pārtrauca izmantot militārām vajadzībām, un tagad tas šķiet lēnām drūp kopā. Tomēr ir dzirdētas runas par tā atjaunošanu un uzturēšanu. 2025. gada aprīlī Daugavgrīvas cietoksnis joprojām ir atvērts apmeklētājiem sestdienās un svētdienās noteiktās stundās. Ierobežotais darba laiks noteikti palielina intrigu, taču pirms došanās uz Daugavgrīvas cietoksni noteikti pārbaudi jaunāko informāciju – vai tas vēl joprojām ir atvērts tūristiem.
Kad esam nonākuši vietā, kur sākas mūsu piedzīvojums, atklājas, ka Daugavgrīvas cietoksni slēpj aizsarggrāvis un zemes valnis, kas piedod apmeklējumam piedzīvojuma garšu vēl pirms tu esi iegājis cietoksnī. Nu tad – saņemsim dūšu un dosimies cauri vārtiem, kas sargā Daugavgrīvas cietoksni, lai noskaidrotu, kas lācītim vēderā.
Kas apskatāms Daugavgrīvas cietoksnī?
Izrādās, ka Daugavgrīvas cietokšņa “puncītis” ir tukšs – iekšpusē atrodas ar kokiem aizaugusi brīvdabas zona, kas pavasara sezonā izskatās visai pamesta un drūma. Visi piedzīvojumi un spocīgie kambari tevi gaida cietokšņa sienās.
Pāri visam slejas augsts tornis ar nodrupušu galotni. Pirmā doma, kas iešaujas prātā, ir – novērošanas tornis. Taču, palasot pieejamo informāciju internetā, sliecos domāt, ka patiesībā tā varētu būt pareizticīgo baznīca, kas savulaik uzcelta Daugavgrīvas cietokšņa teritorijā.
Nu tad – veltīgi nekavēsim laiku un dosimies izpētīt cietokšņa interesantāko daļu – aizsargsienas. To tukšie logi blenž uz tevi kā tumšas acis.
Katram Daugavgrīvas cietokšņa tumšam kambarim ir savs stils
Aiz durvīm un tjām logu ailēm atklājas tumšu, pussabrukušu kambaru labirints. Interesanti, ka katrs no šiem kambariem ir mazliet atšķirīgs.
Pirmajā kambarī drūpošās sienas ir noaugušas ar zaļganu apsūbējumu, un, pieejot tuvāk, tu sajūti, kā no tām izstaro aukstums un mitrums. Dažviet grīdas ir pilnīgi kailas, bet citād vietās tās sedz veci dēļi, kuriem izlūzušo gabali. Baisi un intriğējoši reizē! Bet noteikti jāuzmanās kur spert kāju. Tajā pašāukša laikā šeit izvietoti arī informatīvi stendi par Daugavgrīvas cietokšņa vēsturi, kas telpas pārvērš nelielā muzejā.
Nākamajā kambarī tevi sagaida fotogēniska arku virkne. Šeit sienas kādreiz bijušas krāsotas, taču krāsa nu lobās nost lieliem gabaliem.
Pēc tam seko telpa, kas pilna ar koku zariem – tie rada vēl spocīgāku noskaņu. It kā telpa būtu zaudējusi cīņā ar dabu.
Pēc tam, staigājot no kambara uz kambari, tu ieraugi arī tumšu tuneli. Kur tas ved – nav zināms, tāpēc, sperot soli iekšā, sirsniņa sāk pukstēt straujāk. Tu taču zini, ka datorspēlēs šādās vietās vienmēr slēpjas briesmoņi?
Visbeidzot nonākam pie telpas, kur vilciena sliedes pazūd tumsā – šeit nākas vilkt ārā telefonu, lai paspīdinātu gaismiņu. Diezgan neomulīgi!
Tā, spēlējot paslēpes ar nezināmo, esam apgājuši pilnu apli. Daugavgrīvas cietoksnis noteikti izrādījās interesantāks un daudzveidīgāks, nekā biju gaidījusi!
Bet, ja ar Daugavgrīvas cietokšņa apmeklējumu piedzīvojums ir nedaudz par īsu, izklaidi var pagarināt ar Daugavgrīvas dabas taku, kura atrodas dažu minūšu brauciena attālumā.
Agrs pavasaris Daugavgrīvas dabas takā
Daugavgrīvas dabas takas atrašanās vieta
Kad esam nonākuši Daugavgrīvas dabas takas sākumā, pirmais, kas iekrīt acīs, ir garš, taisns bruģēts ceļš, kas kā bezgalīga līnija stiepjas tālumā. Kaut kas man saka priekšā, ka tā galā varētu būt jūra, taču no šejienes to nevar ne redzēt, ne dzirdēt.
Aprīļa pirmajā pusē daba vēl guļ ziemas miegā – pļavas abās takas pusēs ir izklatušas zeltaini brūnas un daļa sauso zāles stiebru mirkst lielās peļķēs.
Daugavgrīvas dabas takas putnu vērošanas tornis
Jau pēc pārdesmit soļiem, skatam paveras Daugavgrīvas dabas takas putnu vērošanas tornis. Izrādās ka šo teritoriju šķērso viens no Eiropas nozīmīgākajiem putnu migrācijas ceļiem. Ja tu esi ornitoloģijas entuziasts, tu to visticamāk jau zināji, bet ja neesi, minēšu, ka tevi vairāk interesā kāds skats paveras no augšas.
Torņa augstie pamati liecina, ka ūdenslīmenis Daugavgrīvas dabas takā ir svārstīgs, kas savukārt nozīmē, ka ainava ko tu šeir redzi šodien var pilnībā atšķiries no ainavas, kas tevi sagaidīs pēc pāris nedēļām.
Šodien plašās pļavas, kas paveras no Daugavgrīvas skatu torņa ir pavisam sausas un atgādina zeltainu lauku, kas viegli šūpojas vējā. Tikai graudu vārpu vietā ir tūkstošiem niedru, kuras izaugušas tik garas, ka ja es tām nostātos blakus, tās stieptos pāri manai galvai.
Daugavgrīvas izziņas dabas takas laipa
Plašā niedrāju lauka vidū kā čūska vijas laipa. Dosimies turp, izlocīt kājas!
Izskatās, ka laipa Daugavgrīvas dabas takā ir vienvirziena un tajā ir tikai viena samainīšanās vieta, bet tā kā cilvēku takā nav daudz – tikai kāds vīrietis, kas izvedis pastaigā savu kaķi, tas liekas grūtības nesagādā.
Laikam jau esam šeit nesezonā, jo šodien pļava abās takas pusēs ir pilnīgi sausa, kas nozīmē, ka taikai pietrūkst tā šarma, ko var redzēt bildēs ar applūdušajiem laukiem. Visapkārt plešas tikai izkaltušas zāles jūra un rodas jautājums, vai laipa vispār ir nepieciešama?
Kaut arī vēl aizvien esam Rīgā, daudzstāvu namus var redzēt tikai tālumā, aiz kailajiem koku zariem, kas nozīmē, ka takas aura ir klusa un nesteidzīga.
Un aiz kāda līkuma taka ieved arī koku pudurī. Šeit, koku ēnā Daugavgrīvas dabas taka gan izskatās daudz intriğējošāka – ap laipu esošās zāles slīgs ūdenī un peļķēs atspulgojas koku kailie zari.
Brīdi baudām agrā pavasara ainavu, līdz Daugavgrīvas dabas taka izved mūs pie smilšu vaļņa aiz kura slēpjas bangojošā jūra. Tālāk izvēle ir tavās rokās – turpināt pastaigu gar piekrasti, vai griezties atpakaļ.
Un kādas ir tavas domas?
Daugavgrīvas cietoksnis izrādījās vēl noslēpumaināks, nekā es biju gaidījusi. Tā ir viena no tām vietām, kas ļauj sajusties kā datorspēlē. Bet Daugavgrīvas dabas takā, gan laikam nebijām īstajā dienā, būtu bijis daudz foršāk, ja pļavas būtu applūdušas.
Ko vēl apskatīt Latvijā?