Kā gan labāk noraksturot Šveici, ja ne ar šokolādi, pasakaini skaistu dabas parku un pili kalna galā? Varētu teikt, ka Broka ir perfekta Šveices vizītkarte. Tāpēc uz dienu atvadīsimies no Ženēvas ezera zilā ūdens (ja seko šim ceļojumam jau no paša sākuma) vai no ierastajiem ikdienas skatiem (ja tikko atradi šo rakstu), un dosimies virtuālā ceļojumā uz to zemes stūrīti, kur ir daudz ūdenskritumu un ir iespējams uzzināt vairāk par vecāko šokolādes zīmolu Šveicē.
Lecam un laižam? Mums priekšā stāv gara diena, tāpēc…
Uzlādēsimies ar īstu Šveices šokolādi Cailler rūpnīcā
Diena ir tikko sākusies un jau jāizdara ļoti sarežģīta izvēle. Siers vai šokolāde?
Nezinu vai izvēlējos pareizi, bet, tā kā visi zina, ka šokolāde rada laimes sajūtu, dosimies uz Cailler šokolādes rūnīcu.
Par laimi aprīļa beigas Šveicē neskaitās tūristu sezona, tāpēc biļetes varam iegādāties uz vietas. Bet iekšā gan laiž tikai pēc grafika. Tāpēc pie barjeras nepacietīgi jāgaida savu ieejas laiku. Sajūta gluži kā bērnībā, stāvot rindā pie Ziemassvētku vecīša, lai saņemtu kāroto konfekšu paciņu.
Kad beidzot pienāk tava kārta, tev kaklā uzkar personīgo balsi galvā, jeb kā to plašāk pazīst – audio gidu, un piedzīvojums var sākties.
Iespundēti laika mašīnā
Viss sākas ar laika mašīnu – skaņu, gaismu un vizuālo efektu radītu pieredzi, kas izvedīs tevi ceļojumā no Acteku ciema tumšos džungļos līdz retro šokolādes reklāmām vecos TV.
Tikai ir viens āķis – kad durvis aiz tevis aizveras, tu esi šokolādes stāsta varā. Nākamajā telpā tiksi tikai tad, kad laika mašīna atvērs nākamās durvis. Tātad visu šokolādes vēsturi sanāk noklausīties piespiedu – brīvprātīgā kārtā.
Bet hei, tagad tu zini, ka senos laikos krūzīte karstās šokolādes izmantota bez maz vai kā mīlestības dzira.
Maģiskā sastāvdaļa
Pēc atgriežšanās mūsdienās, tev tiek atgriezta arī tava brīvība – vairāk par šokolādes sastāvdaļām Tu vari uzzināt, jau pats savā tempā.
Nākamajā telpā ir vairāki lieli trauki – vienā ir šokolādes pupiņas. Tās var pasmaržot. Tiešām smaržo pēc šokolādes! Tās var arī pataustīt. Un ja tevi nebiedē ēšana no publiska trauka, no kura katrs grābj ar savā rokām, šokolādes pupiņas vari arī pagaršot. Man laikam vēl aizvien ir trauma no nesenās pandēmijas, tāpēc es nenoriskēju. Bet ceļabiedri teica, ka pašas pupiņas nemaz negaršojot pēc šokolādes.
Citos traukos ir vaniļa un rieksti. Vari pasmaržot arī tos. Bet uzmanību piesaista lieli, balti, nenoteiktas formas kluči. Kas tie tādi?
Pagaršot laikam nevar. Tas nekas, neizskatās īpaši apetīti raisoši. Bet var pataustīt. Pēc taustes tie ir nedaudz slideni, tādi kā taukaini. Interesanti.
Visbeidzot audio gids atrisina mistēriju – tie ir kakao tauki!
Vai man vienīgajai šie tauku kluči mazina vēlmi ēst šokolādi? Bet tikai uz brītiņu.
Mans draugs – robots konfekšu meistars
Pa pašu rūpnīcu ekskursijā, diemžēl, iziet nav iespējams. Viņiem esot jārūpējas par sanitārajiem apstākļiem ražošanas procesā. Bet, lai tu pārāk neskumtu, aiz stikla sienas ir izstādīta viena šokolādes mašīna. Sekojot tai, tu vari redzēt, kā liela šokolādes pļecka tiek pārvērsta mazās strīpiņās, kas tiek sagrieztas un pārlietas ar papildus šokolādi. Ņamm.
Pēc tam darbā iesaistās tāda kā robotu roka, kas zibens ātrumā pārliek jaunās šokolādes konfektes no vienas līnijas uz otru, kur tās tiek sasaiņotas. Un pašās beigās šīs končas var arī nogaršot.
Bet neuztraucies, roboti vēl nav pilnībā pārņēmuši pasauli. Aiz letes darbojas arī divi cilvēki, kas demonstrē šokolādes figūriņu gatavošanas procesu.
Šveicē sapņi piepildās – ēd tik daudz šokolādes cik lien iekšā
Tagad mēs zinām, kā top šokolāde. Bet, kas gan būtu šokolādes rūpnīcas apmeklējums bez degustācijas? Tas būtu diezgan skumji.
Jāskumst nebūs. Jo ekskursijas beigās tev ir iespēja piepildīt savu bērnības sapni – vari ēst tik daudz šokolādes, cik tev lien iekšā. Tikai projām doties pilnām kabatām nedrīkst. Jāēd uz vietas.
Un tagad – laiks likt visu to cukura enerģiju lietā un doties kārtīgā pastaigā.
Gorges de la Jogne – caur kalnu tuneli uz brīnumzemi
Ja nekļūdos – Alise brīnumzemē ievēlās cauri alai. Mēs uz brīnumzemi dosimies cauri kalnu tunelim.
Bet neskriesim notikumiem pa priekšu! Gribu dot tev iespēju izbaudīt piedzīvojumu no paša sākuma. Tāpēc novietojam auto ceļa malā un dodamies uz priekšu pa meža taku.
Mežs kā jau mežs, bet ieklausies! Ko Tu vari sadzirdēt?
Tā ir (pirmā) ūdenskrituma šalkoņa.
Starterītis – ūdenskritums
Šajā takā ūdenskritumu ir tik daudz, ka lai tos atšķirtu, jādod iesaukas. Sauksim šo par augsto ūdenskritumu divos līmeņos – par godu lūzuma punktam. Niagāra, tā, protams, nav, bet priekš latvieša, kurš pieradis, ka ūdenskritumi dzimtenē vairāk sacenšas platumā nevis augstumā, diezgan iespaidīgi.
Tad nu uztaisām kādas 100 bildes un dodamies tālāk. Ja daudzās citās takās ūdenskritums ir pārgājiena galamērķis vai galvenais apskates punkts, tad šeit tas ir tikai sākums.
Akemens portāls
Pēc brītiņa tavā priekšā paveras klinšu tunelis – akmens sienā rēgojas alas mute. Riskēsim? Bet protams! Ejam iekšā.
Tuneļa iekšpusē ir tumšs. Vai dzirdi kā pil ūdens? No mazajām starumītēm, kas tek no alas sienām uz zemes izveidojušās nelielas peļķes. Tāpēc uzmanies! Es jau samērcēju kedas.
Bet kad tu iznāc otrā pusē, tu saproti, ka šis bija portāls un tu esi nokļuvis brīnumzemē – tādā kā ielejā starp klinšu sienām. Klintis ir milzīgas un lejā plūst staruja, neparasti zila upīte.
Ja vien varētu mūžam iekalt atmiņā šo skatu!
Ieleja kura ir tik skaista, ka tajā varētu filmēt fantāzijas filmu
Varētu stāvēt un blenzt uz šo skaistumu, bet nebloķēsim citiem ceļu – dosimies uz priekšu. Mums vēl ir ko redzēt!
Dzidrā upe pavada mūs visā pastaigas garumā. Tā ir pilna ar milzīgiem akmeņiem, daudzi izskatās tā it kā sen atpakaļ būtu atlūzuši no grandiozajām klinšu sienām. Varbūt, ka tieši tā arī ir? Bet mazie sūnainie atgādina troļlu muguriņas.
Pēc brīža satiekam nākamo ūdenskritumu. Šoreiz iskatās, ka upē bijusi izveidota akmens siena un ūdenskritums izgrauzis tajā caurumu. Sauksim šo par mazo – plato ūdenskritumu?
Ceļa segums ir daudzveidīgs – tev būs jāpievar gan akmeņi, gan tiltiņi, gan trepes. Bet tas ir tā vērts, jo lūk kur jau slejas nākamais ūdenskritums. Šim ir daudz mazu straumīšu, ko uz visām pusēm šķeļ ūdens. Un takā sastapsi arī viņa alter ego – ūdenskritumu, kurš lejā pa akmens sienu tek pilnīgi taisni.
Varbūt šo visu stāstu vajadzētu saukt par ūdenskritumu piecdesmit nokrāsām?
Droši vien ka tas vairs tevi nepārsteidz, bet vēl šajā takā ir arī tāds ūdenskritums, kas mazā starumītē iztek no tumšas alas klinšu sienā…
Nu labi, lai cik skaisti arī nebūtu, pietiks runāt par ūdenskritumiem.
Saldais ēdiens – dambis
Laiks ir paskrējis nemanot un esam nonākuši takas galā, pie ezera, kur tevi gaida pārsteigums – milzīgs, ieapaļš dambis. To var apbrīnot un tam var arī pāriet pāri. Ja, protams, neesi saskatījies šausmenes par šo tēmu.
Atpakaļ gan jādodas pa to pašu ceļu pa kuru atnācām. Bet taka ir tik skaista, ka tas vilšanos nesagādā. Un cilvēku atmiņa ir tik īsa! Es, piemēram, jau biju aizmirsusi par to akmens sienu, kuras reljefs izskatās ass, gluži kā žiletes, ar ko varētu sagriezt pirkstus.
Château de Gruyères – Pils kalna galā
Ja meklējot šokolādes rūpnīcu mūsu skatienu piesaistīja dūmakā tīta pils kalna galā. Un, ja tu redzi pili kalna galā, tad citu opciju nav – ir jādodas to izpētīt.
Un arī šeit neiztikt bez pārsteigumiem. Kad esam novietojuši mašīnu stāvvietā, uzkāpuši kalnā un iegājuši pa vārtiem, atklājas, ka tā nav tikai pils. Tā ir vesela viduslaiku pilsēta ar skaistām, senatnīgām mājiņām.
Izkatās gan, ka tagad tā ir kļuvusi par tūristu pilsētiņu, kurā ir vienas vienīgas kafejnīcas un suvenīru veikaliņi, bet, pat ja ēkas ir pārdevušas savu dvēseli, tās nav zaudējušas savu šarmu. Tāpēc ir interesanti pastaigāt apkārt. Skatienu piesaista dakstiņi, izdekorēti logu rāmji un slēģi, galvenā laukuma centrā ir veca akmens strūklaka. Tam visam ir savs šarms. Kādai notekai uzsprausta pūķa galva. Mākslīga, protams.
Īpaši skaists ir skats uz baznīcu ar dūmakā tītiem kalniem fonā. Patiesi, tas ir tik skaists, ka kāds ir uztaisijis speciālu akmens lodziņu lai uz to skatītos.
Ar pašu pili gan ir tāpat kā ar Jet d’Eau strūklaku Ženēvā, Gruzijā atrodamo Jvari klosteri kalna galā, un citiem milžiem – labāks skats uz to paveras no attāluma nevis stāvot tieši blakus. Kā arī darba laiks ir ierobežots un iekšā vairs nepaspējam.
Ko darīsim? Iesim pilij apkārt, paskatīties ko vēl labu var ieraudzīt.
Ieraudzīt var skaistus skatus uz kalnainām ainavām. Un kaut ko var arī sadzirdēt. Skaņa ir tāda it kā zvanītu simtiem vēja zvanu.
Vai zini kas tas ir?
Tās ir aitas! Katrai kaklā uzkārts zvaniņš. Un tikko kā aitas ierauga cilvēku, tas tiek klasificēts kā draugs (vai potenciālais barotājs?) un viss bars skrien pakaļ gar žogu, kas liek desmitiem zvaniņu žvadzēt.
Dienas mācība
Govīm (un arī aitām) kalnos kaklā karina zvaniņus, lai gadījumā, ja tās kaut kur aizklīst, dzīvnieciņus būtu vieglāk atrast.
Bet pēc šīs mazās pastaigas un negaidītās tikšanās, spēki ir beigušies un laiks doties atpūsties.
Vai tā nebija perfekta diena?
Ja būtu bijusi kaut vēl kripatiņa spēka, tad ideālai Šveices ekskursijai būtu pievienojuši arī siera rūpnīcu, kas atrodas turpat netālu. Bet nekas, ceļojums vēl nav beidzies, priekšā ir vēl divas dienas un beidzot ir jāpievar kādu kalnu. Par to jau nākamajā bloga rakstā.
Montro – Šveices ceļojuma 1.diena
Piedzīvojumi Šveicē pirms Brokas
Petit Mont Rond – ceļojuma 3.diena
Kāpjam kalnā!
