Šķiet, ka kāds apskates objektus Latvijā bēris kā sēkliņas dobē, un Skaņājākalnā dabas brīnumi sabiruši ar kaudzīti. Alas, klintis, vilkaču priedes… Un tas viss gleznainas upes krastā. Bet tad kāds cits ieraudzījis šīs skaistās vietas potenciālu un pilnam komplektam pievienojis koka skulptūras. Kā rezultātā mums ir burvīga vieta brīvdienu izbraucienam – Skaņākalna dabas parks. Un tiem, kas vēlas kārtīgi izstaigāties – no Skaņākalna sākas vēl viens pārgājiena maršruts – Dauģēnu dabas taka.
Tāpēc laižam uz Mazsalacas pusi abas šīs pastaigu takas izpētīt un noskaidrot kuram kura piemērotāka.
Šajā rakstā (īsceļi):
Skaņākalna dabas parks
Atrašanās vieta kartē.
Ieejas maksa un darbalaiki.
Pie kases iegādājamies biļeti un dodamies piedzīvojumos. Ir iespēja iet vai nu pa meža taku vai pa asfaltētu ceļu. Es Tevi turp aicināšu doties pa meža taciņu, bet atpakaļ pa asfaltu, lai dažādāks maršruts.
Vai vēlies kļūt par vilkati? Vilkaču priede
Pie neparastā koka aprakstu neredzu, bet kaut kur esmu dzirdējusi leģendu – ja pilnmēnesī pa pliko izlien cauri priedes stumbram, tad varot kļūt par vilkati.
Nezinu, kurš gan to gribētu, bet Skaņākalna dabas parkā esošās priedes šādai avantūrai būtu perfekti piemērotas – koka stumbrs pie zemes izveidojis vairākas kabatas.
Šīs priedes tiešām izskatās pavisam neparastas. Tā ka – ja nevēlies kļūt spalvains ar pastiprinātu vēlmi gaudot uz mēnesi – vari šos kokus vienkārši iemūžināt bildē.
Skaņākalna putni un citas koka skulptūras
Kas mežā taisa skaņas? Putni. Ejot pa dabas taku bieži sanāk dzirdēt viņu dziesmiņas.
Tāpēc koka putnu skulptūras, kuras atradīsi viscauri Skaņākalna dabas parkam šai vietai ļoti labi piestāv. Un tās lieliski aizpilda tukšākos takas fragmentus.
Bet putni nav vienīgie kas iemūžināti skulptūrās. Skaņākalna dabas parkā atradīsi arī zivis, cilvēkus un koka velosipēdu uz kura var uzsēsties, lai izbrauktu kādu apli.
Skaņākalna Enģeļu ala
Un drīz vien jau tevi sveicina pirmā orandžbrūnā klints ar alu. Ja esi dzirdējis nostāstus par Skaņākalna klinti kas atsaucas – uz šo kliegt nav jēgas, šī nav tā klints. Līdz klintij ar atbalsi mēs nonāksim vēlāk.
Bet tas nekas, ka šī klints negrib sasaukties. Tā tāpat ir ļoti skaista, jo tajā ir Enģeļu ala. Kāpēc to sauc par Enģeļu alu? Mana spekulācija it tā, ka ieskatoties klints rakstā var redzēt stilizētu enģeļa siluetu. Vai to redzi arī Tu?
Pēc sapņiem ir jātiecas – Sapņu trepes
Kad noiets jau krietns gabals priekšā ir zīme – Sapņu trepes. Izklausās romantiski.
Bet kad pieiesi tuvāk sapratīsi, ka tās ir ļoti augstas koka trepes. Ideja ir vienkārša – ja tev ir kāds sapnis, tad par to ir jāiedomājas un kāpjot augšā pa trepēm jāskaita pakāpieni. Ja visu pareizi saskaitīsi, tad tava vēlēšanās piepildīšoties.
Es varētu uzkāpt un izskaitīt pakāpienus priekš tevis, bet, ja godīgi, tad man spēki izsīkst jau skatoties uz šīm trepēm. Zinu, ka pēc sapņiem ir jātiecas, bet man šāds kāpiens vairāk atgādina murgu, tāpēc šoreiz atturēšos.
Iespaidīgā Skaņākalna Velnala
Vispār šajā takā daudzi nosaukumi saistīti ar visādiem mošķiem – Velna ala, Velna akmens, Velna kancele. Turpat ir arī raganas mājiņa un ragana ar propelleri aizmugurē. Bet izskatās, ka nelabais šodien nav mājās un varam droši doties ekskursijā uz vienu no viņa rezidencēm – Skaņaķalna Velnalu.
Alas eksterjers ir tīri glīts – orandžīgi pelēka grumbuļsiena, kas noaugusi ar sūnām un dekorēta ar skrāpējumiem. Ejam iekšā!
Alas iekšpusē ir tumšs. Nevar zināt vai kāds otrā galā negaida. Un cik tālu otrs gals vispār ir. Velkam ārā lukturīti, lai neieskrietu ar pieri sienā. Bet izrādās alas zāle ir patiešām liela. Lielāka nekā varētu gaidīt vērtējot pēc ieejas izmēra.
Skābuma baļļa, kurā, šķiet, nav nekā skāba?
Skāba ir citronu sula vai rūgušpiens. Bet Skābuma baļļā šķiet nav nekā skāba vai ne? Tā ir neliela, ar zaļumiem noaugusi ala, no kuras iztek pavisam dzidrs avotiņš.
Bet izrādās, skābums slēpjas teikā. Tas pats Velns kura rezidenci mēs tikko apmeklējām reiz apgāzis Vidzemnieku dzērienu “skābumu” un tajā vietā tad arī sācis tecēt avotiņš.
Droši vien tevi tagad arī māc ziņkārība, kas tas tāds “skābums” ir. Es atvieglošu tev mocības – vadoties pēc Delfiem “skābums” ir atspirdzinošs dzēriens, ko Vidzemnieki gatavojuši no rupjiem rudzu miltiem. Tagad mēs abi zinām vairāk.
Skats uz Neļķu klintīm
Jo ar vienām klintīm vien nepietiek.
Šīs gan var redzēt tikai pa gabalu. Bet tās skaisti iekļaujas apkārtējajā ainavā un ir visnotaļ fotogēniskas. Vislabākais skats uz šīm klintīm paveras no Velna kanceles.
Visas takas ved uz Skaņākalna klinti
Un beidzot esam sasnieguši arī takas galveno objektu – Skaņākalna klinti. Šī tad ir tā, kura tiešām atsauksies. Bet kā par nelaimi – izskatās ka šeit sapulcējušies kāzinieki un man mazliet ir kauns bļaustīties. Varbūt tu būsi drosmīgāks?
Bet ja vērtējam ar acīm – tā ir liela klinšu siena, otrpus upei, kurā redzami daudzi apaļi caurumiņi. Vai tajos kāds dzīvo?
Skaņākalna Rūķu taka – vai esam aizteleportējušies uz Tērveti?
Tas nav nekāds noslēpums, ka Latvijā koka rūķi lielākajai daļai cilvēku asociējas ar Tērveti.
Tāpēc ieraugot Rūķu takas pirmo rūķi nagi niez viņu nofotografēt un ielikt sociālajos tīklos jautājumu “Uzmini kur es esmu?”
Bet rūķi šeit ir ļoti strādīgi – ar cirvīšiem un zāģīšiem.
Dauģēnu dabas taka
Sākuma punkts – pie Skaņākalna klints.
Kad Skaņaiskalns izpētīts…
Vai tālāk doties arī uz Dauģēnu taku?
Labs jautājums.
Atkarīgs no tā, kas Tevi interesē. Izstaigāties (pa mežu) šajā takā var kārtīgi. Vienā virzienā takas garums ir aptuveni 10km. Bet apskates objektu, salīdzinājumā ar Skaņokalnu ir maz. Dauģēnu takas vizītkarte ir neskartā daba. Tātad tiem, kas pārgājienos dodas meklēt foto vietas, ar ko padalīties sociālajos tīklos varētu būt nedaudz garlaicīgi.
Mēs gribam pietuvoties dienas soļu mērķim, tāpēc mēs dodamies.
!!! Bet man ir ļoti svarīgs brīdinājums – izskatās ka šajā takā ir daudz ērču, mēs salasījām veselas 3. Iespējams ka tā ir sakrtitība, bet ja esi nolēmis uz šo taku doties, noteikti jāveic preventīvas darbības – pareizs apģērbs, pret ērču pūšamais, pēc takas rūpīgi jāapskata vai kāds ienaidnieks kaut kur nerāpo un tā tālāk…
Orientēšanās Dauģēnu dabas takā ir izaicinājums
Vai Tev patīk izaicinājumi?
Pirmais pārbaudījums, ir šo taku atrast, jo pie Skaņākalna klints neredzam nevienu norādi uz “Dauģēnu taku”. Bet no atpūtas vietas sākas meža taka, kas iespējams, varētu būt īstā. Mēģināts nav zaudēts, vai ne?
Ejam.
Pēc kāda gabaliņa tomēr atrodas stends ar apskates objektu karti, kas apstiprina, ka šī tiešām ir Dauģēnu taka. Urā!
Bet izaicinājumi ar to vien nebeidzas. Ejam tālāk.
Takā tiešām valda pilnīgs miers un klusums (ja neskaita putnu dziesmas). Šodien šeit esam vienīgie cilvēki. Esam mēs, koki, sūnas un mellenāji.
Ceļu meklējam pēc mazajām zīmītēm ar cilvēciņu piktogrammām, kas ik pa brītiņam parādās uz kokiem.
Bet, kad nonākam krustojumā… Vai Tu vari man paskaidrot kā lasīt šo zīmi? Ko nozīmē tie cipari? Un kāpēc viens cipars norādīts vairākos virzienos.
Arī internetam zonas šeit nav. Tāpēc nāksies vien paļauties uz savu loģisko domāšanu.
Pēc kartes ko redzējām izskatījās ka visi apskates objekti atrodas pie upes. Tāpēc darīsim tā – turēsimies tuvu upei.
Ejam. Un ejam ilgi. Jau sākas mazais uztraukums. Bet tad tu ieraugi labiekārtotu piknika vietu. Tad jau esam uz pareizā ceļa, vai ne?
Kur palikusi Dauģēnu takas Govs ala?
Ejam tālāk. Nezinu, cik daudz jau esam nogājuši, bet beidzot ieraugām zīmi “Govs ala”. Būtu jāpriecājas. Bet tas nozīmē, ka kaut kur esam palaiduši garām Sīmaņu iezi (kam būtu jābūt skaistam atsegumam ar alām un avotiņu) un Sīmaņu akmeni (kam būtu jābūt milzīgam akmenim). Ar mani laikam orientēšanās sacensībās vienā komandā labāk nespēlēt.
Nu tad skenējam pretējo upes krastu, lai atrastu Govs alu.
Bet nekā.
Šeit stāsta morāle ir vienkārša – izlasi mazo druku.
Kad izlasīsi apskates vietas aprakstu uzzināsi, ka Govs ala šeit kādreiz bijusi, bet nu tā ir aizgruvusi. Tagad šī ir Govs alas vieta. Šis ir viens no tiem ar plaukstu pa pieri momentiem.
Bet neuztraucies – tālāk viss ies tikai uz augšu. Dauģēnu takā būs apskates objekti ko mēs tiešām redzēsim.
Dauģēnu takas fotogēniskā laipiņa
Tālāk jābrien cauri pļavai. Brienam. Neesam jau tie, kas met plinti krūmos vai ne? Un mūsu neatlaidība atmaksājas. Jo pēc brītiņa tu ieraudzīsi skaistu laipiņu, kam abās pusēs saaugušas niedres. Nu gluži kā Kaņiera mazais brālēns!
Šī fotogēniskā vieta motivē doties tālāk. Un kā jau teicu – tālāk tikai uz augšu.
Zelta pods varavīksnes galā – Dauģēnu klintis
Nu tad beidzot esam nonākuši pie takas slavenākā apskates objekta – Dauģēnu klintīm.
Pie tām izveidotas trepītes, lai Tu varētu nokāpt zemāk, paskatīties uz raupjo, viļņaino iezi tuvplānā. Tajā ir tādi paši caurumiņi kā Skaņā kalna klintī – perfektas mazas aliņas.
Skaists skats paveras arī no klintīm. Šurp ceļā upe mūs ik pa brītiņam priecēja pārraujot meža rutīnu, bet skats uz upes ieleju no klinšu augšas, nenoliedzami ir visskaistākais. Vai ne?
Šeit tad griežamies uz rinķi un dodamies atpakaļ pa to pašu taku. Kā vēlāk izrādās, šādi mēs palaidām garām arī tiltiņu un vēl vienu lielu akmeni. Laikam jau es tiešām būtu ļoti švaks orientēšanās sacensību dalībnieks.
Bet tas nekas.
Jo, kad esam nonākuši atpakaļ Skaņākalna dabas parkā, uz stāvvietu dodamies pa otru (asfaltēto ceļu). Kas nozīmē ka mūs sagaida vēl daži neredzēti apskates objekti – Velnakmens un koka skulptūras. Tajā skaitā Rūķu taka, par kuru jau nedaudz pastātīju šajā rakstā.
Šis patiešām bija raibs maršruts. No Skaņākalna apskates objektu pārbagātības līdz Dauģēnu dabas takas neskartajam mežam. Un es ceru, ka Tev patīk godīgums – ar visiem kāpumiem un kritumiem. Bet tālāk dodamies ieturēt vakariņas, nakšņot, un apskatīt interesantas vietas Valmierā. Par to jau nākamajā rakstā.
Ko vēl apskatīt Vidzemē?
Pagarini izbraucienu ar vēl kādu galamērķi Vidzemes pusē.
